Divi kuģu vraki, kas 1970. gs. septiņdesmitajos gados tika atklāti seklūdeņos pie Kostarikas krastiem, beidzot ir identificēti kā nosaukti dāņu vergu kuģi no 1700. gadsimta sākuma — izmantojot koku gredzenu datēšanu un dažus īpatnējas krāsas ķieģeļus.
Ilgu laiku tika pieņemts, ka vraki ir pirātu kuģi, un tas tika apšaubīts tikai pēc 2015. gada, kad ASV jūras arheologi vienā no vietām netālu no Puerto Limón Kahuitas nacionālajā parkā atrada dzeltenus ķieģeļus.
2023. gadā arheoloģiskie nirēji no Dānijas Nacionālais muzejs un tā Vikingu kuģu muzejs veica izrakumus aptuveni 4 m dziļumā esoša vraka vietā. Viņi no kravas paņēma kokmateriālu un ķieģeļu paraugus, kā arī savāca vairākas māla caurules, taču tikai tagad viņu secinājumi ir publicēti.
Nacionālā muzeja un Dienviddānijas Universitāte, paraugi apstiprināja vēsturiskos avotus, kas apraksta bēdīgi slaveno dāņu kuģu zaudējumu Frideriks Kvarts un Kristians Kvints jo 1710.
Šie kuģi bija atstājuši Kopenhāgenu 1708. gada decembrī, dodoties uz Dānijas Rietumindiju un pārvadājot audumu, metāla izstrādājumus un ieročus, kas bija paredzēti tirdzniecībai Rietumāfrikā gandrīz 700 vergiem.
Abi kuģi 1710. gadā navigācijas kļūdu rezultātā avarēja Kostarikas rifos. Frideriks Kvarts tika ziņots, ka tas ir aizdedzināts, savukārt Kristians Kvints pirms avārijas viļņos tika pārgriezta enkura virve.
Saskaņā ar vēsturiskiem ierakstiem daudziem vergiem izdevās izbēgt, lai gan 100 tika sagūstīti un nosūtīti strādāt kakao plantācijās. Vraku vietas netika reģistrētas.
"Analīzes ir ļoti pārliecinošas, un mums vairs nav šaubu, ka šie ir divu dāņu vergu kuģu vraki," sacīja jūras arheologs Deivids Gregorijs, pētniecības profesors Nacionālajā muzejā, kur viņš vada tā jauno izstādi. Njords jūras pētniecības centrā. Viņš vadīja zemūdens izrakumus kopā ar muzeja kolēģi, jūras arheologu Andreasu Kallmeijeru Blohu.
“Ķieģeļi ir no Dānijas, un tas pats attiecas uz kokmateriāliem, kas turklāt ir apdeguši un kvēpaini no ugunsgrēka,” sacīja Gregorijs. “Tas lieliski saskan ar vēsturiskajiem ziņojumiem, kas apgalvo, ka viens no kuģiem nodega.”
“Tas ir bijis ilgs process, un esmu gandrīz padevies, taču šī neapšaubāmi ir trakākā arheoloģiskā izrakšana, kurā esmu līdz šim piedalījies,” komentēja Blohs. “Ne tikai tāpēc, ka tā ir ļoti svarīga vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tāpēc, ka tā ir viena no dramatiskākajām kuģu avārijām Dānijas vēsturē, un tagad mēs precīzi zinām, kur tā notika.”
“Tas sniedz divus Dānijas vēsturē trūkušus elementus.”
Viena no vrakiem atrasto apdegušo ozola kokmateriālu gredzenu datēšana liecināja, ka koks ir nocirsts laikā no 1690. līdz 1695. gadam Baltijas jūras rietumu daļā, apgabalā, kas aptver Vācijas Meklenburgas, Šlēsviga-Holšteinas, Dānijas un Skonijas provinces.
Ķieģeļiem bija tādi paši izmēri kā dzeltenajiem "Flensburgas" ķieģeļiem. Māla analīzes parādīja, ka tas nācis vai nu no Illeras Strandas, vai Egernsundas valsts Flensburgas fjordā, kur 18. un 19. gadsimtā ķieģeļi tika plaši ražoti izmantošanai Dānijā un tās kolonijās. Tolaik šādi ķieģeļi citur Eiropā ēkās netika izmantoti.
Māla caurules bija standarta Nīderlandē ražotas caurules, kuras parasti izmantoja uz Dānijas kuģiem. To izmērs, forma un raksts liecināja, ka tās tika ražotas laika posmā līdz 1710. gadam. Māla caurules reti kalpoja ilgāk par pieciem gadiem.
Vraku izmeklēšanā sadarbojās arī Kostarikas Nacionālais muzejs, Kostarikas Arheoloģijas komisija un citas Kostarikas iestādes. Projekts iezīmēja valsts pirmos zemūdens arheoloģiskos izrakumus.
Arī pakalpojumā Divernet: Ūdenslīdēji atklāj 1495 kuģa vraka pikantos noslēpumus, 150 m augstumā atklāti ‘Fantastiskie’ Baltijas spoku kuģi, 15. gadsimta “peldošajā pilī” atrasti vairāk ieroču, Lielgabals “mirgoja kā zelts” uz pazudušā vraka
