LĪDZ pirms pieciem gadiem Apvienotajā Karalistē vraka saņemšanas uzdevumu dalīja 80 ierēdņi.
Kad viņu darbi tika apvienoti vienā — manējā —, es jutos tā, it kā man būtu iedots sūtījums, kas šķīst malās.
Taču priekšrocība, ka esmu vienīgais Wreck saņēmējs, ir tā, ka varu ievērot konsekventu nostāju. Un kopš pārņēmu amatā, ar prieku varu teikt, ka ziņošanas par vraku līmenis katru gadu ir nepārtraukti pieaudzis.
Vēsturiskais vraks nav atjaunojams avots, un mūsu jūrniecības mantojums ir jāaizsargā. Šķiet, ka vraku ūdenslīdēji rīkojas atbildīgāk nekā jebkad agrāk.
Tomēr ziņošanas sistēma rada zināmu neskaidrību, jo īpaši par to, kas tieši ir jāziņo. Visi īpašumi, kas atrasti jūrā vai izskaloti krastā no plūdmaiņu ūdens, pieder kādam.
Likums nosaka, ka atradējiem ir jāziņo vraka saņēmējam par visiem atgūtajiem līdzekļiem, lai cik nenozīmīgi tie šķistu.
Es izsekošu likumīgos īpašniekus, lai dotu viņiem iespēju atgūt savu īpašumu.
Lielākā daļa nepieprasīto vraku pieder kronim, un man ir jāizlemj, kā ar to rīkoties, bieži vien atdodot to atradējam glābšanas atlīdzības vietā.
Es cenšos novērst vēsturisku artefaktu privātu kolekciju, piedāvājot atradumus pārdošanai reģistrētiem muzejiem, vēlams atradumu vietā.
Daudzi atradēji ziedo savus atradumus un nemeklē arheoloģisko materiālu glābšanu.
Likumīgi atradēji nevar zaudēt: viņi vai nu patur īpašumu, vai saņem pārdošanas neto ieņēmumus.
Tomēr sodi par neziņošanu ir bargi: atradējs zaudē tiesības uz jebkuru glābšanu, un viņam var uzlikt naudas sodu līdz 2500 par katru pārkāpumu.
Viņam vai viņai ir arī pienākums maksāt īpašniekam divkāršu īpašuma vērtību!
Kā daļu no mūsu iniciatīvas es ceru drīzumā uzsākt izmēģinājuma amnestijas programmu — skatieties Diver, lai uzzinātu vairāk.
Bet tikmēr, ja esat atveseļojies un vēl neesat ar mani sazinājies, dariet to tagad – es ar prieku jums palīdzēšu.
